| Chapter 2 |
1 | Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. |
2 | Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā. |
3 | Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā. |
4 | Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts. |
5 | Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta. |
6 | Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu. |
7 | Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā. |
8 | Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku. |
9 | Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās. |
10 | Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: |
11 | Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs. |
12 | Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu. |
13 | Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami: |
14 | Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem. |
15 | Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis! |
16 | Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē. |
17 | Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu. |
18 | Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja. |
19 | Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī. |
20 | Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts. |
21 | Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās. |
22 | Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam, |
23 | Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; (2.Moz.13,2) |
24 | Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā. |
25 | Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā. |
26 | Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto. |
27 | Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas, |
28 | Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja: |
29 | Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā. |
30 | Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu, |
31 | Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā: |
32 | Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu. |
33 | Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts. |
34 | Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās (Is.8,14; Rom.9,38; 1.Pēt.2,7) |
35 | Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas. |
36 | Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus. |
37 | Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam. |
38 | Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu. |
39 | Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā. |
40 | Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu. |
41 | Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi. |
42 | Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi. |
43 | Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja. |
44 | Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem; |
45 | Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami. |
46 | Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot. |
47 | Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. |
48 | Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām. |
49 | Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva? |
50 | Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja. |
51 | Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī. |
52 | Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem. |