| Chapter 20 |
1 | Un notika, kad Viņš kādā dienā svētnīcā mācīja tautu un sludināja tai evaņģēliju, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem sapulcējās |
2 | Un jautāja Viņam, sacīdami: Saki mums, kā varā Tu to dari, vai kas ir, kas Tev šo varu devis? |
3 | Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums jautāšu vienu vārdu. Atbildiet man: |
4 | Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? |
5 | Bet viņi sevī domāja, sacīdami: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs neticējāt viņam? |
6 | Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, tad visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo viņa pārliecināta, ka Jānis ir pravietis. |
7 | Un viņi atbildēja: Mēs nezinām, no kurienes. |
8 | Un Jēzus sacīja viņiem: Arī es jums nesaku, kā varā es to daru. |
9 | Bet Viņš sāka stāstīt tautai šādu līdzību: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats palika tālumā ilgāku laiku. |
10 | Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā. |
11 | Un viņš aizsūtīja vēl otru kalpu. Bet tie arī šo sita, apsmēja un aizsūtīja tukšā. |
12 | Un viņš aizsūtīja vēl trešo, bet arī šo tie ievainoja un izmeta ārā. |
13 | Tad vīna dārza kungs sacīja: Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu; varbūt, redzēdami to, tie viņu ievēros. |
14 | Kad strādnieki ieraudzīja viņu, tie sevī domāja un sacīja: Šis ir mantinieks; nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu! |
15 | Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs? |
16 | Viņš atnāks un iznīcinās šos dārzniekus un vīna dārzu atdos citiem. To dzirdēdami, tie sacīja Viņam: Tas nedrīkst notikt! |
17 | Bet Viņš, tos uzlūkodams, sacīja: ko tad tas nozīmē, kas rakstīts: akmens, ko atmeta namdari, kļuva par stūrakmeni? |
18 | Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās. (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7) |
19 | Un augstie priesteri un rakstu mācītāji, saprazdami, ka Viņš par tiem runā šo līdzību, tanī pat stundā meklēja pielikt pie Viņa rokas, bet baidījās tautas. |
20 | Un tie, novērodami Viņu, sūtīja spiegus, kas izlikās taisnīgi, lai notvertu Viņu vārdos un nodotu Viņu priekšniecībai un zemes soģa varai. |
21 | Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka tu pareizi runā un māci, un neskaties uz personu, bet patiesībā māci Dieva ceļu; |
22 | Vai mums atļauts maksāt nodokļus ķeizaram, vai nē? |
23 | Bet Viņš, izpratis to viltību, sacīja viņiem: Kāpēc jūs mani kārdināt? |
24 | Parādiet man denāriju! Kā attēls un virsraksts uz tā? Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Ķeizara! |
25 | Un Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva! |
26 | Un tie nespēja notvert Viņu vārdos tautas priekšā un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, apklusa. |
27 | Bet tad pienāca daži no saducejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un jautāja Viņam, |
28 | Sacīdami: Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam nomirst brālis, kam sieva, bet nav bērnu, tad lai viņa brālis apprecē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus! |
29 | Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecēja sievu un, būdams bez bērniem, nomira. |
30 | Un nākošais apprecēja viņu un nomira, būdams arī bez bērniem. |
31 | Un trešais apprecēja viņu; tāpat visi septiņi, neatstādami bērnus, nomira. |
32 | Beigās pēc visiem nomira sieva. |
33 | Kā sieva viņa būs augšāmcelšanās brīdī, jo septiņiem viņa bijusi sieva? |
34 | Un Jēzus viņiem sacīja: Šīs pasaules bērni precējas un tiek precēti. |
35 | Bet tie, kas tiks atzīti augšāmcelšanās un tās dzīves cienīgi, ne precēsies, ne sievas ņems. |
36 | Un arī mirt viņi vairs nevarēs, jo tie līdzīgi eņģeļiem; un viņi ir Dieva bērni, jo tie ir augšāmcelšanās bērni. |
37 | Bet ka miroņi celsies augšām, uz to norādīja arī Mozus pie ērkšķu krūma, kur viņš sacīja: Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs. |
38 | Bet Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi dzīvo. |
39 | Bet daži rakstu mācītāji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, Tu labi pateici. |
40 | Un tie neuzdrošinājās vairs neko Viņam jautāt. |
41 | Bet Viņš tiem sacīja: Kā tad saka, ka Kristus ir Dāvida Dēls? |
42 | Un pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, |
43 | Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par pakāju Tavām kājām. (Ps.109,1) |
44 | Tātad Dāvids sauc Viņu par Kungu; un kā tad Viņš tā dēls? |
45 | Bet Viņš, visai tautai dzirdot, sacīja saviem mācekļiem: |
46 | Sargieties no rakstu mācītājiem, kas vēlas staigāt garajos svārkos un mīl sveicienus laukumos, un pirmos sēdekļus sinagogās, un ieņemt goda vietas mielastos, |
47 | Kas, izlikdamies garas lūgšanas skaitām, aprij atraitņu mājas! Šie saņems lielāku sodu. |